būt kustībā

23.02.2010.

Feina nedēļa. (: Patiešām.
Ļoti daudz darāmā, maz gulēts un nav arī īpašu cerību uz ilgu snauduļošanu tuvāko 3 dienu laikā.
Taču it viss, kas darāms ir saistošs. It viss, patiešām. Un mērķi arī ir. Un līdz ar to - atdeve arī.

Un cilvēki apkārt arī tikai tie feinākie. Jūs visi! Man paveicies.

Galvenais noturēties līdz galam, jo jau šodien tikpat kā vairs nesaprotu jokus un kļūstu arvien vieglāk nokaitināma.


Savāda sajūta šodien, skats uz visu tāds pastarpināts. Skumīgi arī sametās, kkādu bezcerību iedvesa dažu līdzcilvēku attieksme.. Ikdienā kkā tā nelec acīs. Ehh, bet tādi jau tie cilvēki ir. Reizēm ielien kastītē un vairs neredz neko citu kā vien paši sevi, vai arī skabargu cita acī, kamēr pašam baļķis acī. K-gan-kuram gan negadās..?
Kā lai to nosauc? Augstprātība? Vienaldzība? Es nezinu. Bet skumdina,kaitina,pat sāp.
Vilties tieši tajos, kas rūp.



Uztverams, tiesa gan,citā kontekstā:

Cik ilgi var smaidīt
Pārdot visu un gaidīt?
Tik ne tev liek par to žēloties.

Lauzta deguna iesnas,
kad vairs nejūti briesmas.
Tik ne tev liek par to uztraukties.

Kaut plūdi aiz mums
Tev nospļauties.

Laiki mainās jaunas dzīvības gaidās.
Tik ne tev, kliegt par to žēloties.

Viņas rotaļu laukums
Kailu kaulu baltums
Bet ne tev kliegt par to uztraukties.
Tiklīdz tas dzimst, sit to nost!

Jauna gadsimta lāsts,
manī pamodās kāds,
tik lai spētu par sevi vien rūpēties
Ar jums pat runāt nav ļauts,
kur nu vēl pierādīt kauns.
Cik mums grūti viens otram pieskarties.

Bet varbūt tas tā tik tāpēc,ka pati esmu pārāk nogurusi, uzvilkta un savā kastītē..
Nepieciešams apskāviens.