Daudz, daudz, daudz.
Gribētos tos savirknēt vārdos un dalīties, bet baidos, ka neizdosies, nesapratīs. Bet varbūt nemaz nevajag.
Man pietiks vien ar apskāvienu. Dod man to un es sajutīšos tā kā.. vajag.
Nejautā, nesaki neko, vienkārši pārsteidz! Sarunāts?
Šorīt pamodos un aiz loga spīdēja saule - tik jauki iesākta 7diena.
Dievinu skatīties tajās zilajās debesīs. Sajūta, it kā būtu izlaista no krātiņa.. Pelēkais vāks man jau izsenis tā apnicis. Pavasari!! Dodiet!
Vēl daudz jāpaveic, taču iepriekš es vēl vēlos šeit mazliet pavārīties.
Aizgājušajā nedēļā kopā ar mammu un viņas kolēģiem aizlaidu uz 2 teātra izrādēm Nacionālajā Teātrī - "Smiltāju mantinieki" un "Uz neatgriešanos".
Abas man lika spēcīgi aizdomāties par savas tautas likteni, visu to mūsu pietiekoši sarežģīto un skumjo vēsturi.. Senču likteņiem..
Sapratu - es biju, esmu, būšu patriots, īstena savas zemes mīļotāja, cīnītāja. Jā, pareizi saprati - cīnītāja. Jo kurš gan cits kaut ko spēj iesākt šeit, ja ne mēs paši?! Protams, var jau gauzties par deputātu un visu citu "mērgļu" neizdarību un kļūdām.. Tomēr pašam jādara, jācīnās, jāsaskata iespējas..
Un lai vai kas un kā - solos vienmēr atgriezties šeit, Latvijā..
"Uz neatgriešanos!".. tik skaistu (kaut skumju) mīlastāstu iekš teātra izrādes sen (vai varbut - nekad) nebiju redzējusi . Brīnišķīga režija! Nudien. Bezgala.
Ōfftopicā - pēdējā laikā (patiesībā jau kopš aizgājušās vasaras) es izjūtu, baudu un beidzot izprotu cik šaušalīgi jauki tomēr ir dažreiz tā kompānijā vienkārši nosist kādu nakti, stundām ilgi nekur nesteigties, neko daudz nedomāt, būt. Pagvelzt muļķības, smieties, dejot, ārdīties. Tā vienkārši, apstāties. Lai pēc tam ar jaunu sparu mestos košajā dzīves skrējienā.
Kādreiz man itvisā vajadzēja sameklēt lielumlielu, spēcīgu saturu, jēgu. Varbūt esmu beidzot iemācījusies izbaudīt mirkli. Vai varbūt visa ikdiena man ir kļuvusi tik saturīga, tik jēgpilna, ka reizēm no satura jaatbrīvojas - jāizārdās, vai arī satura ir par maz - jāpačilo, jāpavada laiks filozofiskās apcerēs par dzīvi.. varbūt mazliet no abiem variantiem. nezinu.. tik vienkārši sarežģīti.
runājot par CHILL. Ja nu gadījumā Maruta lasa - paldies par feino pasācienu. Žēlīgi gan, ka nobeigums tāds, bet.. bija jauki! (:
Ehh. Es jau nto reizi noskatījos "Validation". Tik iedvesmojoši.
Vienmēr cenšos par spīti visam cilvēkos un lietās saskatīt vispirms to labo, skaisto, noderīgo. Zinu, iespējams tādēļ daudziem cilvēkiem radies iespaids par mani kā par ārkārtīgi naivu būtni. Taču tam nav nozīmes, mīnusi tač vienmēr lec acīs, tos vieglāk saskatīt ik vienam, arī man. Bubināt un pārmest vienmēr ir bijis, ir un būs elementāri.. Mīnusu pārvērst plusā vai aiz mīnusa saskatīt to skaisto plusu - tas jau ir daudz sarežģitāk. Varbūt tādēļ es savā ziņā lepojos ar sevi, jo šī prasme ir trennēta un vēl aizvien tiek uzlabota.
Tiesa - ne jau vienmēr izdodas. Bet es apzinos - tas ir tikai cilvēcīgi.
Cik ļoti gan es vēlētos, lai es spētu līdzīgi kā "Validation" šos plusus cilvēkam atklāti pateikt un tieši īstajā brīdī. Reizēm rodas tik liela vēlme pateikt līdzcilvēkam tos labos vārdus, likt justies novērtētam, jo viņš ir to ir patiesi pelnījis, bet tik bieži es nobīstos no iespējas tikt pārprastai.. Pašai smiekls, ku muļķīgi. Kaitinoši. hah.
Nu ko.. Jāturpina vien cīņa ar sevi.
Lai skan:
Ash Koley - "Downtime Up"
Lucy Schwartz - "Gravity"
Dienas citāts:
Nekas nav siltāks par sniega piku, ko viens cilvēks nes dāvināt otram./Imants Ziedonis/
P.S. Ha ha , pamainīju bloga izskatu. Baidos,ka šis košumiņš man drīz vien apniks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru