Šis būs viens no tiem izmisīgajiem žēlošanās ierakstiem.Pēdējās dienās (un varbūt pat ilgāk) esmu pilnīgs human disaster. Šodien tā bija kulminācija..
Aizvakar viss iesākās ar sīkumiem.. It kā sīkumiem. Bet,kā zināms , sīkumi mīl augt augumā..
Nofeilo vienreiz - ok, nofeilo otrreiz - nu gan jau, sakod zobus, pasmaidi.. un tā var izturēt diezgan ilgi.. galvenais jau ir domāt pozitīvi, savākties, piedot sev, jo pretējā gadījumā - kļūst vēl ļaunāk..
Bet, ja šī te feilošana jau reāli iespaido citu cilvēku darbu.. cilvēku, kuri dod iespējas (kuras es māku novērtēt).. tas top par pēdējo pilienu..
Pie vainas pamatā mana nevaiklība un pēkšņa muļķība.
Un it kā ar to vien nepietiktu, autobuss aiziet gar degunu un nākas tupēt pieturā kā pilnīgākjai nelaimes čupiņai vēl 20 minūtes. Tās izdodas pavadīt šaustot sevi un aprokot vēl kādu daļu pašpaļāvības..
...
Pietiekams nav attaisnojums "pavasaris", ar ko angļu valodas privātskolotāju, kurš pēkšņi sācis rakstot izlaist burtus, mierināja mana privātstundubiedrene.
Varbūt par daudz visā iespringstu? Varbūt pārcenšos un tādēļ viss izdodas vēl sliktāk... Diez vai.
Attaisnojumu nav.
Mēģinu uzlabot pašajūtu, mierinu sevi ar klasiskajiem "es arī esmu tikai cilvēks" un "gan jau būs labi", klausos iemīļotāko mūziku, tikko iztukšoju saldēto aveņu kastīti. Bet zini ko? Nelīdz.
Tas nemaina realitāti..
Dienas citāts: šodien nav
Lai skan:The Temper Trap - Science Of Fear
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru