Nezinu,kas ar mani notiek un ko ar to īsti iesākt. Nu nezinu.
Es vairs nezinu..
Vecās metodes nelīdz.
Un tik viena kā šopēcpusdien/vakar es nebiju vēl jutusies.
Šķiet - nav vairs pat īsti, kur atgriezties.
Un es nevaru apgalvot,ka es pati pie tā neesmu vainojama.
Var jau būt, ka tieši tas, no kā pēdējā laikā es visvairāk vairos un baidos ir tas, kas man visvairāk nepieciešams.
Ak, šī muļķīgā cilvēka daba. Ak es, āmurgalva.
Var jau būt, ka tieši tas, no kā pēdējā laikā es visvairāk vairos un baidos ir tas, kas man visvairāk nepieciešams.
Ak, šī muļķīgā cilvēka daba. Ak es, āmurgalva.
Par spīti visam es vēl aizvien vēlos pati sev pierādīt, ka mans dabīgais emocionālais stāvoklis ir līksme un pasaulesmīla.
Tā pavisam noteikti bija, tā ir jābūt, tā drīz vien atkal būs.
Tā pavisam noteikti bija, tā ir jābūt, tā drīz vien atkal būs.
Cenšos.
Nenākas viegli.
Bet es vēl aizvien naivi vēlos ticēt, ka, kas ilgi nāk, tas labi nāk.
Kur lai atrod spēkus?
P.S. Un jā, es zinu, mans blogs kļūst ar vien nesaprotamāks un šizīgāks un skumjāks. ES ZINU.
piezīmesgarāmejot , cerams, tikai īslaicīgi transformētas haotisku emociju kastē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru